Pašiznīcināšana

IMG_2775

Kad sapnis ir pārāk liels, tu to personificē, vizualizē un privatizē. Šis sapnis kļūst par tavu domu privāto īpašumu, pie kura piekabināta zīme “Netraucēt”, ja nu gadījumā kāds no apkārtējiem mēģinātu tevi atgriezt realitātē un pačukstēt, ka sapnis var arī nepiepildīties. Patiesībā jau tu pats labi apzinies, ka tas var nepiepildīties, un šī apziņa rada bailes. Retas, stindzinošas un tādas, kas liek panikā slāpēt tūkstošiem nejēdzīgi nepatīkamu sajūtu, galvenokārt jau vilšanos.

Reizēm sapnis ir tik liels, ka tas paspēj sadegt, pirms tas vispār ir ieraudzījis dienasgaismu vai reālu piepildīšanās iespēju. Tas uzliesmo kā izkaltušu salmu kaudze, un sadeg acumirklī, kas tajā pašā laikā velkas mūžīgi. To sadedzina domu spēks, pārāk koncentrēta mazo molekulu kustība. Matērija tiek likvidēta, bet paiet pārāk ilgs laiks, kamēr tev tiek dots to saprast, un tajā laikā tu dzīvo neīstās ilūzijās par to, kā būtu, ja būtu.

Sasodīts, kad mēs sāksim būt vairāk pārliecināti par sevi un to, pēc kā tik ļoti alkstam? Kad pārtrauksim visam kabināt mazos parazītus “cerams”, “varbūt”, “it kā” un “es nezinu”? Kad ES varēšu piecirst ar kāju pie zemes un teikt – pie velna, jā, es ticu sev un tam, par ko sapņoju, tas notiks.

It kā jau viss ir kārtībā un tomēr – tu vaino pats sevi. Par to, ka sapnis bija pārāk liels un sadega cerību un realitātes apziņas krustpunktā.

Advertisements

Esi sveicināta, ziema!

IMG_1608x.jpg

Kalendārs nomainījies, plānotājs nomainījies, gads nomainījies, gadalaiks nomainījies. Es pati gan tā pati. Ierakusies pienākumu jūrā, kā jau vienmēr.

Parīzē sastapto pavasari ar +15 grādu atzīmi, saulīti, pikniku, zaļo zāli un tulpēm puķu veikalos tīri organiski nomainījusi īsta un dziļa Latvijas ziema. Kailsalam sekoja visnotaļ ieputinošs putenis veselas dienas garumā. Ēdu Cielaviņu, sēdēju kamīnpriekšā un skatījos ārā pa logu ar antīkās kultūras vēstures materiāliem klēpī. Tikai kakao pietrūka piena. Dzēru piparmētru tēju. Tējas turpina savu rudenī iesākto uzvaras gājienu, pamatīgi izgriežot pogas kafijai.

Sēdēju autobusā un redzēju vīru, kurš ar mašīnu piestāja pie kāda luksofora. Uzvilka atstarojošo vesti, izkāpa un devās sapurināt luksoforu kā tādu apsnigušu koku, lai nokratītu sniegu, kas laikam traucēja redzēt vajadzīgās krāsas. Kaimiņš no garāžas izstūma sniega pūtēju un izpūta sev taku uz ezeru. Takšelis izskrēja no mājas un nevarēja ielēkt sniegā, jo tas bija par dziļu īsajām kājām un par aukstu nosalušajām ķepām. Mamma ienāca mājās, un viņai bij baltas skropstas, deguns sarkans, pirksti nosaluši.

Es izbraucu no Rīgas un iebraucu pastkartē. Paņēmu fotoaparātu, iegāju mežā un bildēju sev visapkārt. Kameras acis nespēja uztvert tikpat, cik manējās. Snovborda dēlis pie manām kājām atgriezās apritē, un oranži zila jaka pameta veikala sasmakušās četras sienas, lai ieelpotu patiesi svaigu gaisu.

Laikam jau taisnība ir – skaistums būs tas, kas izglābs pasauli. Vēl es domāju, ka šobrīd pasauli mierīgi varētu izglābt arī silta šalle un adītas vilnas zeķes.

Apstāties

IMG_6999Reizēm ir tā. Tu domā tik daudz un beigās šķiet – esi visu pateicis arī skaļi, bet izrādās, ka vienkārši ir tikai intensīvi domāts. Tāpat ir arī ar mani šeit. Esmu pazudusi kopš septembra, kaut patiesībā manas domas varētu iesiet kopotajos rakstos.

Mācīties ko jaunu vienmēr ir izaicinājums. Varbūt Dalailamam tiešām bija taisnība par citātu: “Reizēm nedabūt to, ko gribi, ir brīnišķīga veiksme.” Tagad zinu, kā ir ar katru dienu, katru vakaru saprast, ka viss tik un tā notiek tā, kā tam jānotiek, neatkarīgi no pretošanās, asarām vai neadekvātām dusmu lēkmēm.

Es cenšos minūtes saplānotajā dienas ritmā neaizmirst par Sevi, par Savām lietām. Šķiet, nekādas skolai vajadzīgās lietas nekad nespēs sniegt tik daudz, cik dod hobiju izkopšana. Tikai tie mazie atelpas brīži ļauj nedomāt, cik patiesībā visa kā ir par daudz un to, ka lapas jau nobirušas un teorētiski būtu jānāk mazajai, negaidītajai ikrudens depresijai.

Kamēr tā nenāk, es atļaujos lēnām, sīciņiem solīšiem tapt par citu cilvēku. Labāku. Atklāt sevī jaunus bezdibeņus, neizzinātas dimensijas un līdz šim nepārbaudītus faktus. Mācīties un, pašai par pārsteigumu, kaut ko pamācīt arī citiem. Kolekcionēt skaistas un iedvesmojošas sarunas, nevis vecus krāmus. Ļaut mākslai pulsēt vienā ritmā ar sirdspukstiem. Neaizmirst par visiem labajiem cilvēkiem, kas domās vienmēr ir ar mani.

Es prātoju par teicienu – plūst pa straumi. Var jau būt, ka tiešām ilgu laiku līdz šim pakļāvos straumes spēkam, bet tagad cenšos saprast, kā ir pašai veidot savu straumi. Var jau būt, ka tā ir gultne, nevis straume, bet katrā ziņā tā ir daudz labāk. Kontrolēt savu dzīvi, tajā pašā laikā atļaujot nejaušībai laiku pa laikam ieviest savas korekcijas.

Ievelc elpu, draugs. Pilnmēness ir skaists.

 

Būs

IMG_9798

Kaut kas tur griežas vēderā, kad iedomājos, ka tūlīt viss sāksies no gala. Jauns sākums vienmēr ir patīkams, vienalga, vai tā būtu jauna grāmata, jauna kleita, jaunas mājas vai jauns atvērums pierakstu kladē. Nevaru to izskaidrot, bet vienmēr tie mazie sākumi saviļņo, kaut uz sekundi. Cilvēkam jau vienmēr vajag kaut ko jaunu, kaut vai pildspalvu, kaut spilvendrānu. Jaunas lietas iedvesmo un paver jaunus apvāršņus. Jūs teiksiet – kādus apvāršņus atver jauna spilvendrāna? Un kā vēl – ieejiet karstā vannā un pēc tās iegulieties tīros, svaigos, viegli pēc veļas pulvera smaržojošos palagos. Man tad vienmēr rādās visjaukākie sapņi.

Jauns sākums nozīmē arī jaunus pienākumus. Nopērkot suni, jārēķinās, ka tas būs no rītiem jāved pastaigā. Izvelkot no iepirkumu maisa baltu žaketi, jāzina, ka tā būs regulāri jākopj. Saņemot ziedus, par tiem jārūpējas, lai būtu skaisti. Atverot jaunu piena paku, jūs taču zināt, ka tai drīz beigsies termiņš?

Cilvēks nevar visu laiku būt viens un tas pats un dzīvot vienā un tajā pašā vidē, neizmainot ne sīkumu. Tikai pārmaiņas ved mūs visus tālāk uz priekšu. Tikai jaunas lietas ļauj piedzīvot kaut ko jaunu. Jūs varat braukt ar slēpēm no kalna tāpat, kā to darāt vienmēr, bet jūs varat braukt arī citādāk – un tikai bremzējot mazāk, jūs sajutīsiet adrenalīna garšu un ātrumu. Lielākajā daļā gadījumu vajag atbildēt ar “jā”. Pārliecinātu, drosmīgu un smaidīgu “jā”. Ar sakumpušu muguru nočukstēt noliedzošus vārdus varēsiet vienmēr, bet piekrist taču ir TIK drosmīgi, pat tad, ja runājam par jaunas tējas pamēģināšanu. Un ja nu tā kļūs par tavu mīļāko tēju?

Kad nedēļa ritēs savu otro pusi, arī mani gaidīs jauns sākums. Jauna mīņāšanās pie durvīm, nesaprašana un svešas sejas, kas ar laiku kļūs par pazīstamām. Es sākšu visu vēlreiz no jauna, smelšos visu, ko dos, pilnām mutēm. Es iešu un darīšu vairāk nekā esmu pieradusi, mēģināšu kaut par nieka tiesu pārkāpt savai komforta zonai, kurā taču ir tik ērti un labi. Un tikai tā es piedzīvošu kaut ko jaunu, skaistu un elpu aizraujošu. Tas viss būs. Tas viss tūlīt būs…

Otrpus ezeram

Skenēšana_20141103 (19)

Iebraukt ar riteni mežā. Ieslidināt roku starp melleņu mētrām. Izgaršot aveņkrūmu augļus. Redzēt vakara sauli mirdzam starp koku zariem. Ieelpot pēc bekām un priežu skujām smaržojošu gaisu. Izelpot visu nevajadzīgo un izslēgt nevajadzīgo domu virpināšanas funkciju. Iebrist ezerā līdz ceļiem un sajust mazu zivtiņu degunus kutinām pēdas. Doties mierpilnā skrējienā, atstājot austiņas mājās, klausīties klusumu un tās skaņas, ko ikdienā nedzirdi. Tādi mazi sīkumiņi, bet tik skaisti, tik dievišķi, tik neatkārtojami, tik netverami, tik neizstāstāmi. Tajā dabā ir kāds brīnišķs spēks, ko var smelties tikai to sajūtot tuvu blakus, tikai noglāstot sūnu segu un apķerot koku mežā vai sajūtot aprasojušas pļavu puķes pie sava siltā vaiga. Es beidzot jutos brīva. Brīva no visām nejēdzīgajām domām, nepatikšanām, satraukumiem, problēmām, nevajadzīgiem telefona zvaniem, interneta, trokšņiem, ziņām, cilvēkiem. Tik brīva, ka teju tur acu kaktiņos kaut kas…

Šie ir tie brīži, kad es gribētu prast skaisti rakstīt, ievīt vārdus dejā kā bērnībā vērām ogas uz smilgām. Es gribu spēt ievest šajā mirklī arī citus.

Šodien uzgāju kaut kur pašas pierakstītu vārdu – pašpietiekams. Ja cilvēks vispār dzīvē ir šī vārda cienīgs, tad es šajos mazajos brīžos tāda biju. Esmu.

Pelēcīgi pelēkais pelēcības pelēkums

Kā man iet? Normāli. Kāda krāsa ir aktuāla? Pelēka. Ko gribas darīt? Neko. Kādi plāni šodienai? Nekādi. Ko vilkšu uz izlaidumu? Nezinu. Kur gribas aizbraukt? Nekur. Kas šobrīd ir aktuāli? Nekas.

Es neatceros, kas to ir teicis, bet pati vienmēr apgalvoju – vienaldzība reiz nogalinās pasauli. Šķiet, tagad arī pati esmu nokļuvusi vienaldzības un apātijas epicentrā. Pirms stundas Google meklētājā ierakstīju – kas ir apātija?

Latīņu val.: apathia
Grieķu val.: apatheia
Skaidrojums: apatheia nejūtīgums, vienaldzība
patol. stāvoklis, kas izpaužas pilnīgā vienaldzībā pret sevi un apkārtni. Garastāvoklis nav ne pacilāts, ne nomākts. Parasti rodas mazkustīgums vai pat pilnīgs sastingums. APĀTIJA gadījumā cilv. savu stāvokli nejūt kā nepatīkamu, tāpēc arī ne par ko nesūdzas.

Sastingu krēslā un ciešāk iekrampējos baltajā tējas krūzē. Kaut kādā forumā cilvēki dalās pieredzē, ka cīnās ar apātijas apkarošanu jau trīs, četrus gadus.

Laikam varētu būt tā, ka es esmu upuris jau kādu pusgadu. Visbiežāk lietotā ir zvaigznītes poza gultas vidū ar mūsdienu lielāko laika zagli – telefonu, kurā ir internets. Liekas, ka dzīvi tīri labi apmierina bildīšu skrollošana Pinterestā vai Instagramā. Es nesaprotu, kur ir palikušas manas emocijas un mīlestība pret visu dzīvo, kur ir pazudusi atbilde “ļoti labi” pēc jautājuma “kā tev iet?”. Kur ir mans prieks par saviem un apkārtējo panākumiem? Slāpēju intereses trūkumu saldumos un pēc tam pašpārmetumos, ka patērēju tos pārāk daudz.

Varbūt arī vienaldzību izraisa nespēja atzīt savas kļūdas un savu vainu. Mēs pārāk bieži neapzināmies, cik daudz patiesībā pienākumu prasa draudzība, cik daudz ģimene un cik daudz – personības pilnveidošana. Tu nekad nekļūsi par labāku cilvēku, tikai gultā spaidot telefonu. Tev ir jāpieceļ sava pēcpuse no sēdmēbeles un kaut kas jādara. Varbūt tev ir jāiet un jāpasaka kādam paldies, varbūt tev ir jāaplaista puķes vai jānoskrien divdesmit kilometri. Lai vai kas tas būtu, jācenšas apkarot vienaldzību sevī, lai neradītu apkārtējo vienaldzību pret tevi. Ir jārod interese par apkārt notiekošo, lai vai cik ļoti pretdabiski tas šobrīd šķiet.

Pirms laika pirmo reizi noskatījos filmu Eat.Pray.Love. Varbūt tiešām jādodas elpu izraujošā ceļojumā vienai uz kādu zemi, kur spīd saule? Kā man šķiet, Latvijas laikapstākļi lēnām pietuvojas Anglijas pelēcībai – nav ne aukstu ziemu, ne karstu vasaru, viss laiks ir vienmuļi vienāds, ne šāds un ne tāds.

Ja iepriekšējā postā vainoju zvaigžņu stāvokli, varbūt šoreiz varu vainot laikapstākļus, kas pārāk nelutina? Kāds jau ir jāvaino, jo es pati taču noteikti esmu bez vainas.

Ābolu cerība

Ir viens no tiem nenosakāmās izcelsmes garastāvokļiem, kad īsti nesaproti, ko dari.
Ir tā, kā vienā Jura Šleiera tvītā – Gribas kaut ko skaistu.
Nekas jau skaists nenotiks, ja neko skaistu nedarīsi, līdz tam apziņa aiziet. Apziņa aiziet, bet motivācija ne. Tā paslēpusies kaut kur starp visur plaukstošajiem pavasara pumpuriem, pilnmēnesi, uz galda stāvošo citronūdens karafi, mākslas vēstures materiālu kalniem istabas grīdas plašumos. Kaut kur starp gultu, čībām, virtuves krājumiem un neprognozējamiem, ne pārāk lieliskiem laikapstākļiem.

Es nezinu, ko es pati gribu. Laikam skumjākais ir tas, ka to var attiecināt gan uz pašreizējo brīdi, gan tuvāko/tālāko nākotni. Es nezinu ne to, ar ko sākt kaut ko darīt skolas vajadzībām, ne to, kur gribēšu mācīties pēc četriem mēnešiem. Pēkšņi nezinu neko, sajūta, it kā kāds būtu iebelzis ar milzīgu, biezu pannu pa galvu kā Toma un Džerija multenē. Man gribas gulēt gultā un skatīties griestos, bet arī tad es nejūtos labi, jo iekšieni kaut kur plosa tā neziņas un paškritikas sajūta.

Jocīgi, bet visus 12 ar pusi gadus skola man ir bijis kaut kas ļoti svarīgs, par to vienmēr esmu daudz satraukusies, ar milzīgu entuziasmu mācījusies, darījusi darbus, pārdzīvojusi, ja kas nesanāk, vienmēr satraukusies par atzīmēm, jo tas bija tāds kā sava veida pierādījums tam, ka visu daru pareizi. Šobrīd, finiša taisnē, pēdējā pusgadā, par visu ir vienalga, primāri domāju par to, ka cipari manā dzīvē neko daudz neizmainīs un to skolu jau pabeigšu tāpat. Kustību ierobežotība atņēmusi man teju vienīgo sevis gandarījumu, pēc kura vari justies apmierināts sevī vismaz ar kaut ko – fiziskās aktivitātes.

Skatos uz laimīgiem cilvēkiem ielās, uz skaistām bildēm feisbukā un tiešām nesaprotu – pie velna, Dārt, ko tu iesāc ar savu dzīvi? Kur ir tavs platais smaids, lietderīgi pavadītais laiks un prasme sevi vienmēr savākt? Kāpēc vienmēr esi varējusi izvirzīt mērķus, kurus sasniegt un neesi apstājusies pie pēdējā pagrieziena, atmetot ar roku, bet tagad ir kaut kādas problēmas? Man kaut kā gribas visu norakstīt uz dīvainu zvaigžņu stāvokli. Varbūt tas nav pareizi, jo vienmēr taču vieglāk ir vainot kādu citu, pat tad, ja tās ir tikai zvaigznes. Dažkārt manī pamostas tas dīvainais, apmātais visiem horoskopiem, māņticībām un ticējumiem akli sekojošais cilvēks. Tādos brīžos parasti mani ir ārkārtīgi viegli ietekmēt ar visādiem gudriem tekstiņiem par to, ka “es kaut kur lasīju, ka…     ….nē, tā tiešām ir, man arī tā ir bijis un tad vajag…    …šādos brīžos vislabāk ir…   …kad tā notiek, nekad nevajag…”.

Paņemiet mani kāds aiz žaketes atlokiem un kārtīgi sapuriniet, ieskaidrojiet man visādas muļķības. Es domāju, ka noticēšu tam. Citādi būs jāgaida, kad apskaidrība nāks ar krītoša ābola palīdzību, kā tas notika Ņūtona gadījumā, un es baidos, ka tas varētu nenotikt līdz vajadzīgajam laika posmam.