Viens pludiņš

Vakar mašīnā ar ātrumu virs simt kilometriem stundā traucāmies pa šoseju ap trijiem naktī. Tā lielā migla bija traka, mēs bijām kā tādi ezīši miglā, un es ļoti turējos, lai neļautos kārdinājumam uz brīdi ilgāk aizvērt acis. Es domāju par vasaru, kuras dažādie uzplaiksnījumi uzpeld prātā kā tādi makšķeres galā esoši pludiņi, tikai daudz straujāk.

Tagad es redzu ainu, kurā nogurusi dodos uz savu pļavas vidū uzslieto telti. Bet telts nav viena, to ieskauj tūkstošiem citu telšu, bet pat caur tām visām var saskatīt tālumā austošo rītu. Vienmēr dzīvās telšu pilsētiņas elpa ieskauj mūs abas no visām pusēm ar tukšajām alkohola pudelēm mitrajā zālē, tālumā kliedzošajiem draugu pulkiem un attālo festivāla teritorijā skanošo mūziku. Kājas sāp no neprātīgām dejām, bet austošais rīts sola jaunus, neprognozējamus piedzīvojumus. Nogurums ir vairāk kā patīkams. Seju rotā viegls smaids, jo ietērpt sajūtas vārdos atkal paliek grūti.

Šajā augusta pievakarē, kad vasara ievada savu pēdējo pagriezienu, veldzējos atmiņās par lieliskām trim dienām vasaras viducī, kad ausis pieskandināja mierīgie Junip, neatkārtojamā Laura Mvula, kuras uzstāšanās pamatīgi iespiedusies atmiņā ar savu šarmu un gaišumu, Phantogram no Ņujorkas, kuru koncertam pietrūka vien tumsas, bet atdeve priekšnesumam nevarēja palikt neievērota. Klusi smaidu par Future Islands solista neatkārtojamajām kustībām un balss īpatnībām, piektdienas galveno mākslinieku Elbow izdziedāto miera seansu ar vienu no saviļņojošākajām kompozīcijām, kādu esmu dzirdējusi dzīvajā – Lippy Kids. Klusi iesmejos par mazajām fanītēm jauno un talantīgo Carnival Youth uzstāšanās laikā uz ILoveYou skatuves, kur kustības spējas lielā pūļa dēļ bija krietni vien ierobežotas.

Nekas neiedvesmo vairāk par spēju redzēt cilvēku, darot to, kas viņam no sirds patīk. Šo sajūtu spilgti izjutu arī  – ļoti traka meitene ar brīnišķīgu vokālu. Arī AlunaGeorge šajā ziņā daudz neatpalika.
Mazajā programmiņā, kas paņemta par piemiņu no festivāla, ar ķeksīšiem atzīmēta stāv arī Daughter uzstāšanās uz lielās skatuves, kas lika arvien vairāk gribēt dzīvē klausīt Florence And The Machine. Viens no lielākajiem patīkamajiem festivāla pārsteigumiem, jāteic, bija pašmāju apvienības 100 Baltas Dvēseles iedvesmojošā performance skatuvē gandrīz pie pašas jūras. Mazāki ķeksīši, kas liecina par “dzirdēju pāris dziesmas”, stāv arī pie Anna Calvi, Ellie Goulding, NoNoNo, Temples un Bastille vārdiem. Vēl viens patīkams pārsteigums bija dīdžejs A-Trak, kuram es varētu piedēvēt manu pēdējā laika mežonīgākās izdejošanās vadītāja titulu. Lai gan sākotnēji nogurusi un bēdīgi dusmīga, bet beigās patīkami uzlādēta. Kraftwerk bez 3D brillēm bija īsts izaicinājums neaizmigt kājās stāvot. Nebeidzu prātot par to, cik brīnišķīga ir Chet Faker radītā mūzika, bet uzstāšanās lielākais mīnuss šķita – ir par īsu. Kopā ar The Kooks atgriezos pāris gadus senākā pagātnē, kad viņi skanēja manās austiņās.

To, ko var piedzīvot Positivus festivālā, nav tik vienkārši izstāstīt. Pēc tam, kad cilvēki vaicā, kā gāja, ir grūti saprast – ko tad atbildēt. Varētu mēģināt salīdzināt ar nedēļu ilgu ceļojumu, pēc kura arī nav tā īsti iespējams formulēt atbildi uz tādu jautājumu. Jo Positivus jau ir tāds mazs ceļojums citā pasaulē, kur valda mūzika, cilvēki ir atvērti un patiesībā nav starpības, vai tev kājās ir krokši par pāris eiro no vietējā lielveikala vai mirdzoši Hunter gumijas zābaki no jaunākās kolekcijas. Visi cilvēki ir viens liels kopums, un sajūtas nevar tā ņemt un izstāstīt. Sirdī ielīst patiess prieks, ka man ļauts to iedzīvot jau piekto reizi.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s