Kā man iet? Normāli. Kāda krāsa ir aktuāla? Pelēka. Ko gribas darīt? Neko. Kādi plāni šodienai? Nekādi. Ko vilkšu uz izlaidumu? Nezinu. Kur gribas aizbraukt? Nekur. Kas šobrīd ir aktuāli? Nekas.

Es neatceros, kas to ir teicis, bet pati vienmēr apgalvoju – vienaldzība reiz nogalinās pasauli. Šķiet, tagad arī pati esmu nokļuvusi vienaldzības un apātijas epicentrā. Pirms stundas Google meklētājā ierakstīju – kas ir apātija?

Latīņu val.: apathia

Grieķu val.: apatheia

Skaidrojums: apatheia nejūtīgums, vienaldzība

patol. stāvoklis, kas izpaužas pilnīgā vienaldzībā pret sevi un apkārtni. Garastāvoklis nav ne pacilāts, ne nomākts. Parasti rodas mazkustīgums vai pat pilnīgs sastingums. APĀTIJA gadījumā cilv. savu stāvokli nejūt kā nepatīkamu, tāpēc arī ne par ko nesūdzas.

Sastingu krēslā un ciešāk iekrampējos baltajā tējas krūzē. Kaut kādā forumā cilvēki dalās pieredzē, ka cīnās ar apātijas apkarošanu jau trīs, četrus gadus.

Laikam varētu būt tā, ka es esmu upuris jau kādu pusgadu. Visbiežāk lietotā ir zvaigznītes poza gultas vidū ar mūsdienu lielāko laika zagli – telefonu, kurā ir internets. Liekas, ka dzīvi tīri labi apmierina bildīšu skrollošana Pinterestā vai Instagramā. Es nesaprotu, kur ir palikušas manas emocijas un mīlestība pret visu dzīvo, kur ir pazudusi atbilde “ļoti labi” pēc jautājuma “kā tev iet?”. Kur ir mans prieks par saviem un apkārtējo panākumiem? Slāpēju intereses trūkumu saldumos un pēc tam pašpārmetumos, ka patērēju tos pārāk daudz.

Varbūt arī vienaldzību izraisa nespēja atzīt savas kļūdas un savu vainu. Mēs pārāk bieži neapzināmies, cik daudz patiesībā pienākumu prasa draudzība, cik daudz ģimene un cik daudz – personības pilnveidošana. Tu nekad nekļūsi par labāku cilvēku, tikai gultā spaidot telefonu. Tev ir jāpieceļ sava pēcpuse no sēdmēbeles un kaut kas jādara. Varbūt tev ir jāiet un jāpasaka kādam paldies, varbūt tev ir jāaplaista puķes vai jānoskrien divdesmit kilometri. Lai vai kas tas būtu, jācenšas apkarot vienaldzību sevī, lai neradītu apkārtējo vienaldzību pret tevi. Ir jārod interese par apkārt notiekošo, lai vai cik ļoti pretdabiski tas šobrīd šķiet.

Pirms laika pirmo reizi noskatījos filmu Eat.Pray.Love. Varbūt tiešām jādodas elpu izraujošā ceļojumā vienai uz kādu zemi, kur spīd saule? Kā man šķiet, Latvijas laikapstākļi lēnām pietuvojas Anglijas pelēcībai – nav ne aukstu ziemu, ne karstu vasaru, viss laiks ir vienmuļi vienāds, ne šāds un ne tāds.

Ja iepriekšējā postā vainoju zvaigžņu stāvokli, varbūt šoreiz varu vainot laikapstākļus, kas pārāk nelutina? Kāds jau ir jāvaino, jo es pati taču noteikti esmu bez vainas.