Ir viens no tiem nenosakāmās izcelsmes garastāvokļiem, kad īsti nesaproti, ko dari.
Ir tā, kā vienā Jura Šleiera tvītā – Gribas kaut ko skaistu.
Nekas jau skaists nenotiks, ja neko skaistu nedarīsi, līdz tam apziņa aiziet. Apziņa aiziet, bet motivācija ne. Tā paslēpusies kaut kur starp visur plaukstošajiem pavasara pumpuriem, pilnmēnesi, uz galda stāvošo citronūdens karafi, mākslas vēstures materiālu kalniem istabas grīdas plašumos. Kaut kur starp gultu, čībām, virtuves krājumiem un neprognozējamiem, ne pārāk lieliskiem laikapstākļiem.

Es nezinu, ko es pati gribu. Laikam skumjākais ir tas, ka to var attiecināt gan uz pašreizējo brīdi, gan tuvāko/tālāko nākotni. Es nezinu ne to, ar ko sākt kaut ko darīt skolas vajadzībām, ne to, kur gribēšu mācīties pēc četriem mēnešiem. Pēkšņi nezinu neko, sajūta, it kā kāds būtu iebelzis ar milzīgu, biezu pannu pa galvu kā Toma un Džerija multenē. Man gribas gulēt gultā un skatīties griestos, bet arī tad es nejūtos labi, jo iekšieni kaut kur plosa tā neziņas un paškritikas sajūta.

Jocīgi, bet visus 12 ar pusi gadus skola man ir bijis kaut kas ļoti svarīgs, par to vienmēr esmu daudz satraukusies, ar milzīgu entuziasmu mācījusies, darījusi darbus, pārdzīvojusi, ja kas nesanāk, vienmēr satraukusies par atzīmēm, jo tas bija tāds kā sava veida pierādījums tam, ka visu daru pareizi. Šobrīd, finiša taisnē, pēdējā pusgadā, par visu ir vienalga, primāri domāju par to, ka cipari manā dzīvē neko daudz neizmainīs un to skolu jau pabeigšu tāpat. Kustību ierobežotība atņēmusi man teju vienīgo sevis gandarījumu, pēc kura vari justies apmierināts sevī vismaz ar kaut ko – fiziskās aktivitātes.

Skatos uz laimīgiem cilvēkiem ielās, uz skaistām bildēm feisbukā un tiešām nesaprotu – pie velna, Dārt, ko tu iesāc ar savu dzīvi? Kur ir tavs platais smaids, lietderīgi pavadītais laiks un prasme sevi vienmēr savākt? Kāpēc vienmēr esi varējusi izvirzīt mērķus, kurus sasniegt un neesi apstājusies pie pēdējā pagrieziena, atmetot ar roku, bet tagad ir kaut kādas problēmas? Man kaut kā gribas visu norakstīt uz dīvainu zvaigžņu stāvokli. Varbūt tas nav pareizi, jo vienmēr taču vieglāk ir vainot kādu citu, pat tad, ja tās ir tikai zvaigznes. Dažkārt manī pamostas tas dīvainais, apmātais visiem horoskopiem, māņticībām un ticējumiem akli sekojošais cilvēks. Tādos brīžos parasti mani ir ārkārtīgi viegli ietekmēt ar visādiem gudriem tekstiņiem par to, ka “es kaut kur lasīju, ka…     ….nē, tā tiešām ir, man arī tā ir bijis un tad vajag…    …šādos brīžos vislabāk ir…   …kad tā notiek, nekad nevajag…”.

Paņemiet mani kāds aiz žaketes atlokiem un kārtīgi sapuriniet, ieskaidrojiet man visādas muļķības. Es domāju, ka noticēšu tam. Citādi būs jāgaida, kad apskaidrība nāks ar krītoša ābola palīdzību, kā tas notika Ņūtona gadījumā, un es baidos, ka tas varētu nenotikt līdz vajadzīgajam laika posmam.